Laba vides izturība Atlikušā hlora sensors

Darbības princips

Elektrolīts un osmotiskā membrāna atdala elektrolīzes šūnu un ūdens paraugus, caurlaidīgās membrānas var selektīvi ierobežot ClO₂ iekļūšanu starp abiem.

elektrodam ir fiksēta potenciālu starpība, ģenerēto strāvas intensitāti var pārveidot paratlikušais hlorskoncentrācija.

Katodā: ClO^-+ 2H+ + 2e^-→ Cl^-+ H₂O

Pie anoda: Cl^-+ Ag → AgCl + e^-

Tā kā noteiktā temperatūras un pH apstākļos HOCl, ClO₂ un atlikušā hlora konversijas attiecība ir fiksēta, šādā veidā var izmērītatlikušais hlors.

Tehniskie indeksi

Ikdienas apkope

(1) Ja tiek atklāts, ka visa mērīšanas sistēma reaģē uz ilgu laiku, membrānas plīsums, hlora trūkums vidē utt., ir jānomaina membrāna un jāveic elektrolīta nomaiņa. Pēc katras membrānas vai elektrolīta apmaiņas elektrods ir jāpārpolarizē un jākalibrē.

(2) Ieplūstošā ūdens parauga plūsmas ātrums tiek uzturēts nemainīgs;

(3) Kabelis jāuzglabā tīrā, sausā vai ūdens ieplūdes atverē.

(4) Ja instrumenta displeja vērtība un faktiskā vērtība ievērojami atšķiras vai hlora atlikumu vērtība ir nulle, hlora elektrods var izžūt elektrolītā, un elektrolītā tas ir atkārtoti jāievada. Konkrētie soļi ir šādi:

Atskrūvējiet elektroda galviņas plēves galviņu (piezīme: noteikti nesabojājiet elpojošo plēvi), vispirms iztukšojiet plēvi, pirms elektrolīta ievietošanas, un pēc tam plēvē ielejiet jauno elektrolītu. Parasti elektrolīts jāpievieno ik pēc 3 mēnešiem, plēves galviņai - ik pēc pusgada. Pēc elektrolīta vai membrānas galviņas nomaiņas elektrods ir jāpārkalibrē.

(5) Elektroda polarizācija: elektroda vāciņš ir noņemts, elektrods ir pievienots instrumentam, un elektrods ir polarizēts vairāk nekā 6 stundas.

(6) Ja vieta ilgstoši netiek izmantota bez ūdens vai mērierīces, nekavējoties jānoņem elektrods un jāuzliek aizsargvāciņš.

(7) Ja elektrods nemaina elektrodu.

Ko nozīmē atlikušais hlors?

Atlikušais hlors ir neliels hlora daudzums, kas paliek ūdenī pēc noteikta laika vai saskares laika pēc tā sākotnējās lietošanas. Tas ir svarīgs aizsardzības līdzeklis pret turpmāka mikrobiālā piesārņojuma risku pēc apstrādes — unikāls un nozīmīgs ieguvums sabiedrības veselībai. Hlors ir relatīvi lēta un viegli pieejama ķīmiska viela, kas, pietiekamā daudzumā izšķīdināta tīrā ūdenī, iznīcinās lielāko daļu slimību izraisošo organismu, neradot draudus cilvēkiem. Tomēr hlors tiek izmantots, organismiem iznīcinot. Ja tiek pievienots pietiekami daudz hlora, pēc visu organismu iznīcināšanas ūdenī paliks nedaudz hlora, to sauc par brīvo hloru. (1. attēls) Brīvais hlors paliks ūdenī, līdz tas vai nu pazudīs ārējai pasaulei, vai arī tiks izmantots, iznīcinot jaunu piesārņojumu. Tāpēc, ja mēs pārbaudām ūdeni un konstatējam, ka joprojām ir palicis nedaudz brīvā hlora, tas pierāda, ka lielākā daļa bīstamo organismu ūdenī ir noņemti un to ir droši dzert. Mēs to saucam par hlora atlikuma mērīšanu. Hlora atlikuma mērīšana ūdensapgādē ir vienkārša, bet svarīga metode, lai pārbaudītu, vai piegādātais ūdens ir droši dzert.